Ideoloģija


Mūsu sabiedrības sociālās pamatnes.

Zināmā mērā cilvēku sabiedrību var uztvert kā savdabīgu, saprātīgu makroorganismu, kuram, kā jau jebkuram citam organismam piemīt pašsaglabāšanās instinkts. Savukārt, pašsaglabāšanās instinktā rod savu sākumu jebkura saprātīga organisma 4 pamata vajadzības.

  1. Domāšanas procesu nepieciešamība.

  2. Nepieciešamība justies veselam un spēka pilnam.

  3. Nepieciešamība radīt un uzturēt komfortablus dzīves apstākļus.

  4. Nepieciešamība vienmēr atrasties kustībā, jo kustība arī ir pati dzīve.

Tāpēc mūsu sabiedrība arī balstās uz 4 sociālajām pamatnēm: izglītība, medicīna, komunālo pakalpojumu sfēra un transports. Jebkuras pamatnes deformācija vai sagrūšana mūsdienu pasaulē sākumā noved sabiedrību līdz degradācijai, bet ar laiku arī līdz pilnīgai bojāejai. Aplūkosim sīkāk katru sabiedrības izdzīvošanas kritēriju atsevišķi un izanalizēsim to stāvokli Latvijā.

Izglītība.

Cilvēka apmācības process – tā nav tikai noteikta zināšanu krājuma nodošana. Nezinot, ko ar šo bagāžu darīt nākotnē, cilvēks kļūst par tā saucamo „čemodānu bez roktura”, kuru ir neērti nest, bet pamest žēl. Pašos apmācības pamatos atrodas atrastās informācijas meklēšanas, sistematizēšanas un izmantošanas prasmes treniņš, proti, tāda domāšanas mehānisma attīstīšana, bez kuras savu jēgu zaudē jebkuru zināšanu nodošana. Tieši tās ir kvalitatīvas un nekvalitatīvas izglītības atšķirības pazīmes.

Iespēja iegūt kvalitatīvu izglītību – tas ir pamats, kas nosaka jebkura jaunieša turpmāko dzīvi. Tā ir iespēja realizēt sevi tieši tajā jomā, kura ir interesanta un saistoša. Tā ir iespēja ne tikai saņemt materiālu atalgojumu, bet gūt no paveiktā morālu baudu. Tā ir tieksme pilnveidoties, iespēja neizjust bailes no konkurences, vēlme radīt un veidot, nesot ar savu darbu labumu sabiedrībai.

Savukārt kvalitatīvas izglītības pieejamība masām ir gan sabiedrības sekmīguma kritērijs kopumā, gan tās pastāvīgas un stabilas attīstības ķīla.

Diemžēl mūsdienās pašu iespēju mācīties Latvijā nosaka tikai maka apmērs, kas parasti ir samērā neliels. Par izglītības kvalitāti vispār nav ko teikt, šeit nepalīdzēs nekāda nauda. Rezultātā cilvēki saskaras ar izglītības deficīta sekām, kuru starpā ir nespēja realizēt sevi, depresija, dzīves intereses zudums. Rezultāts – plānveidīga sabiedrības degradēšanās.

Medicīna.

No cilvēka veselības stāvokļa ir atkarīga gan viņa apmierinātība ar dzīvi, gan šīs dzīves piesātinājums. Kad cilvēks ir vesels, viņam piemīt spēks un enerģija, kas dod iespēju pilnībā atklāt savu potenciālu.

Iespēja izārstēt slimības, kā arī savlaicīga slimību profilakse nav greznības, bet gan pirmā nepieciešamība. Savukārt medicīnas kvalitāte un pieejamība nosaka tik nemazsvarīgu faktoru kā sabiedrības lietderības koeficientu.

Taču pie mums Latvijā jau nav brīvi pieejamas medicīnas, vismaz lielākajam vairumam iedzīvotāju. Paradokss: slimnīcas, pansionāti, veselības centri un citas medicīnas iestādes ir, bet brīvi pieejamas medicīnas nav. Tā paredzēta tikai izredzētajiem un tikai par nopietnu naudu. Nav naudas – nav ārstēšanas.

Komunālo pakalpojumu sfēra.

Komunālo pakalpojumu sfēra skar to cilvēka dzīves daļu, kuru viņš pats uztver kā savu personisko telpu. Un patiesībā kas var būt tuvāks par savām mājām? Varbūt tieši tāpēc cilvēk, nemaz neiedziļinoties maksā praktiski jebkuras summas par savu mājokļu apkalpošanu.

Latvijā komunālo pakalpojumu sfēra ir brīnumu sfēra. Te par tāda veida energoresursiem kā gāze un elektrība nākas maksāt vairākas reizes dārgāk par to tirgus cenām un desmitiem reižu vairāk par to pašizmaksu. Pamēģiniet atcerēties, cik izmaksāja komunālie pakalpojumi tikai kādu gadsimta ceturksni atpakaļ? Un neviens kaut kā nerunāja par rentabilitātes trūkumu, tātad valstij tādi tarifi bija izdevīgi. Un te nav nekāda brīnuma, jo tajos laikos komunālo pakalpojumu sfēra pilnībā atradās valsts pārvaldībā, bez garās starpnieku-labdaru rindas.

Transports.

Atsevišķam organismam kustība nozīmē dzīvi. Iespējas nodrošināšana sabiedrības locekļiem brīvi pārvietoties bez kādiem ierobežojumiem, tā ir gan pašas sabiedrības, gan valsts infrastruktūras attīstības ķīla. Jo vienkāršāk, izdevīgāk un ātrāk var nokļūt no punkta „A” līdz punktam „B”, jo lielāka būs cilvēku plūsma uz punktu „B”. Jo lielāka plūsma, jo ātrāk attīstās infrastruktūra. Bet te jau var runāt par finanšu plūsmu, investīcijām, jaunām darba vietām…

Šobrīd transporta nozares pārstāvji Latvijā sūdzas par viņu komercdarbības nerentabilitāti. Tajā pašā laikā var bezgalīgi ilgi spriest par kāju nerentabilitāti, taču diez vai kāds atcerēsies cilvēku, kurš šī iemesla dēļ būtu gatavs kājas nogriezt. Un nekādas rentabilitātes trūkuma te nav un nevar būt. Transports ir tā nozare, kuru dotē praktiski jebkura valsts pasaulē un bez jebkādām ierunām. Jautājums ir šo dotāciju apmērā un to turpmākas izmantošanas atbilstībā.

Iespēja brīvi pārvietoties, kontaktēties ar draugiem, radiniekiem, pārvietoties darba jautājumos – tā ir katra cilvēka parasta dabīga vēlēšanās. Papildus tam, ja ir pietiekoši attīstīta bezmaksas sabiedriskā transporta struktūra, atkrīt nepieciešamība bieži izmantot personīgās automašīnas, kas savukārt atslogo arī transporta mezglus.

Secinājumi.

Tātad, kāds tad ir iepriekš minēto „sociālo pamatņu” stāvoklis Latvijā? Kvalitatīvas izglītības praktiski nav, medicīna tikai izredzētajiem, rēķini par komunālajiem pakalpojumiem ik gadu uzstāda jaunus rekordus, bet sabiedriskā transporta izmantošana būtiski ietekmē maciņa saturu, neskatoties uz visām valsts dotācijām. Rodas vienkāršs jautājums: Cui prodest? Kam tad tiešām ir izdevīga tāda situācija Latvijā?

Atbilde ir vienkārša: tiem, kas pelna uz to tautsaimniecības nozaru rēķina, kuras sabiedrībai ir ļoti svarīgas. Proti, runa ir par cilvēku grupām, kuras piesūkušās pie katras no iepriekš minētajām „barotavām” un visādā veidā cenšas pārliecināt tautu, ka bez tām neiztikt. Pie tam, viņi ir tik sekmīgi melojuši, ka tauta jau pati tic, ka tam tā arī jābūt. Tic, ka nekādā veidā nav iespējamas, principiāli neiespējamas tādas parādības, kā bezmaksas izglītība, medicīna, transports, lēti komunālie pakalpojumi. Sekmīgi ir izveidots mīts par to, ka tas viss nevar funkcionēt bez starpniekiem un citiem „labdariem”. Bet viņiem attiecīgi nepieciešams maksāt par viņu rūpēm. Tauta tik stipri noticēja šiem meliem, ka jebkuri saprātīgi argumenti rada reakciju, kas līdzinās reakcijai uz vājprātīgā muldēšanu. Jebkurš, ja viņam pat būtu kaut kādi ietekmēšanas līdzekļi, tūlīt pat saskarsies ar neizpratni, apvainojumiem populismā, vēlmi iepatikties sabiedrībai uz valsts rēķina, profesionalitātes trūkumu u.c.

Tomēr pamēģināsim iedomāties, cik lielā mērā var uzlaboties parastas ģimenes labklājības līmenis, ja visam iepriekš minētajam ģimene tērēs nevis 70-80% no sava budžeta, bet tikai 10-15%. Sanāk, ka pieaugums sastādīs vismaz 5 reizes. Un bez darba algas, pensiju, pabalstu paaugstināšanas.

Un uz kā rēķina realizēt šīs izmaiņas? Atbilde ir vienkārša: uz starpnieku un pārējo „labdaru” likvidācijas rēķina, kuru kabatās nonāk līdz pat 90% naudas līdzekļu. Iedomājaties paši, gāzes ieguves pašizmaksa sastāda apmēram 7 USD/tūkst. m3. Cik jūs maksājat par gāzi? Izdevumi par elektrību, kuru ražo atomelektrostacijas, ir lielāki tikai par cenu uz gāzi un 10-20 reizes mazāki par elektrības pašizmaksu, kuru ražo vēja elektrostacijas piekrastē. Tām savukārt pašizmaksa sastāda 1 līdz 2 centi par kW/st. Cik jūs maksājat par elektrību? Bet transports? Vai jūs kādreiz domājāt par to, cik izmaksā visu tehnisko līdzekļu uzturēšana, atskaitot birokrātisko aparātu, kurš nodarbojas ar naudas iekasēšanu par braukšanu? Ņemšos apgalvot, ka iekasētā un iztērētā summas ne pārāk atšķiras. Pie tam ir vēl viens liels jautājums, vai tik netiek tērēts vairāk? Neaizmirsīsim, ka transportu dotē valsts, pie tam pietiekoši labi. Kur paliek šie līdzekļi? Par izglītību un medicīnu runāt negribas. Jau tā ir skaidrs, ka to cena un piedāvājamo pakalpojumu kvalitāte nav samērīgi lielumi.

Un tomēr…

Pieņemsim, ka mācību, medicīnas, komunālo un transporta pakalpojumu apmaksas slogu uzņemsies valsts. Sākotnēji liekas, ka tā ir kolosāla summa, kas budžetam nav pa spēkam. Šis arguments arī ir galvenais tiem, kas barojas šajās nozarēs uz iedzīvotāju rēķina.

Taču, ja mēs skaitīsim izdevumus bez tiem pašiem starpniekiem, tad izrādīsies, ka summa kļūs vairākas reizes mazāka. Bet taisnīguma labad jāatzīmē, ka tiešie mērķa izdevumi pat tad būs kolosāli. Tad vajadzētu padomāt, kur novirzīsies iedzīvotāju budžetos atbrīvojušies naudas līdzekļi? Tie vienalga tiks iztērēti, tikai uz kvalitatīvi atšķirīgiem produktiem un pakalpojumiem, un ieplūdīs valsts ekonomikā. Būs pieprasītas tās preces, uz kurām iepriekš cilvēki pat neskatījās, jo viņiem nebija naudas. Radīsies pieprasījums, būs izdevīgi investēt ražošanā, kas neizbēgami stimulēs valsts infrastruktūras attīstību, jaunu darba vietu radīšanu, būtiski palielināsies nodokļu ieņēmumi, stabili attīstīsies ekonomika, pie tam ne uz pastāvīgas kreditēšanas rēķina.

Un uz tādas naudas plūsmas rēķina valsts, neko nezaudējot, kompensēs izdevumus sociālajām vajadzībām. Valts izpildīs savu galveno funkciju un uzdevumu – rūpēsies par iedzīvotājiem. Mūsu uzdevums ir visu to realizēt.

Kopā mēs to spēsim!

 

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

*

You may use these HTML tags and attributes:
<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>